Intervija ar Ropažu vidusskolas angļu valodas skolotāju Dairu Rutu Morusu

Daira Ruta Morusa ir Iespējamās misijas programmas dalībniece un jau otro gadu – angļu valodas skolotāja Ropažu vidusskolā. Pirms Iespējamās misijas projekta Daira ir dzīvojusi un strādājusi Amerikā, kur bijusi asociētā profesore Lansingas apkaimes koledžā, mācot angļu valodu kā svešvalodu, kā arī pasniedzot angļu valodas lasīšanas un rakstīšanas kursus amerikāņiem.  “Katru reizi, izejot no darba es sajūtos it kā būtu Šveicē! Te ir tik skaisti!”, tā par Ropažiem un Ropažu vidusskolu saka skolotāja Daira Ruta Morusa.

 Kā Jūs nonācāt “Iespējamās misijas” programmā?

Faktiski tas bija nejauši, es lasīju ziņas sociālo mediju tīklos un tur bija viens raksts, kuru Imanta Nīgale (6. iesaukuma  Iespējamās misijas dalībniece, angļu valodas skolotāja Rīgas Lietuviešu vidusskolā) bija rakstījusi par savu pieredzi, kļūstot par Iespējamās misijas dalībnieci. Viņa arī nebija dzimusi Latvijā, bet gan Toronto un dzīvojusi tur. Viņa tik pozitīvi aprakstīja savus piedzīvojumus, tas likās ļoti interesanti. Tas mani ļoti iedvesmoja un tāpēc pieteicos, bet nedomāju, ka mani reāli arī pieņems. Pieteikšanās process programmai bija ļoti ilgs –  vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par sevi, savu pieredzi, problēmsituāciju risināšanu. Nākošais solis bija Skype intervija 3.00 no rīta (pēc Amerikas laika). Tā bija pirmā reize, kad man bija darba intervija latviešu valodā, kas arī izdevās labi un tad nākošais solis bija, kad man bija jābūt Latvijā uz pārrunām klātienē. Man nav pedagoģiskās izglītības, bet  ir maģistra grāds lingvistikā jeb valodniecībā.  Ar maģistra grādu drīkst strādāt gan augstskolās, gan koledžās, bet vidusskolās un pamatskolās ir vajadzīga pedagoģiskā izglītība. Es biju strādājusi koledžā un vienu gadu arī universitātē Amerikā, līdz ar to  šī bija  izdevība ar Iespējamās misijas atbalstu strādāt latviešu skolā.

Kāpēc tieši skolotājas darbs un interese par valodniecību?

Pirmo reizi, kad es ilgāku laiku biju Latvijā, bija 2003. gadā: es šeit paliku gandrīz gadu dzīvot, tajā laikā es biju tikko ieguvusi savu bakalaura grādu angļu valodas literatūrā. Tad, kad es dzīvoju šeit – Latvijā es sāku piedāvāt dažiem cilvēkiem angļu valodas privātstundas. Toreiz biju atbraukusi uz Latviju ar domu, ka es te palikšu uz visu dzīvi, bet tajā laikā mans gars bija diezgan nosists, es domāju, ka Latvija arī bija daudz savādāka toreiz, nekā tagad. Toreiz es biju pārāk bailīga un kautrīga, lai būtu gatava dzīvot Latvijā, es devos atpakaļ uz Rietumiem. Viens no iemesliem, kāpēc es aizbraucu bija tas, ka mani izsmēja par manu valodu, “pasaki kaut ko tajā jocīgajā valodā (red. amerikāņu akcents), mums patīk, kā jūs cilvēki runājat…” es to ļoti personīgi uztvēru… Varbūt man to tā nevajadzēja uztvert, es atgriezos Rietumos un vairs nezināju, kā teikt teikumu “Es tevi mīlu”, ko es visu savu mūžu saviem vecākiem biju teikusi, jo uzreiz es domāju par locījumiem akuzatīvs, nominatīvs vai es pareizi pateikšu, vai man būs pareizā izruna, vai cilvēki smiesies, man bija tāds milzīgs satraukums. Es jutos tā, it kā es vairs kurpju saites nevarētu sasiet, es laikam to visu ļoti personīgi biju uztvērusi.

 Bet tad es sapratu, ka tā nav, ka es neko nezinu par latviešu valodu un atbraucot atpakaļ es iestājos maģistru programmā universitātē un sāku mācīties lingvistiku un, kad man bija kāds lielāks mājas darbs, tad es pētīju  latviešu valodu. Mana maģistra darba tēma bija par salikteņiem latviešu valodā, kuri ir atvasināti no darbības vārda saknes, tāds kā morfoloģisks pētījums.

Kā mums valodniecība var būt noderīga dzīvē, cik tā mums var daudz iemācīt, kādas kompetences var tā attīstīt?

Angļu valoda  noteikti būs noderīga, jo šajās dienās pasaules ekonomika, politika un  daudzas citas lietas tiek risinātas un pārrunātas angļu valodā, tas paplašina robežas, es neatceros, kura slavenība teica šos vārdus, bet “mūsu valoda ierobežo mūsu domāšanu”, ja mēs nespējam izteikties precīzi svešvalodā tas noteikti mūs ierobežo, arī ar uzņēmumiem, ja es gribētu piedāvāt kādu pakalpojumu tas man palīdzēs daudz vairāk, ja es zinātu angļu valodu.

Ko nozīmē būt par skolotāju mūsdienās?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, es domāju, ka skolotājam būtu jābūt labam piemēram skolēniem ar savu attieksmi, uzvedību, skolotājam jābūt godīgam, jārada labs piemērs, viņam ir  jāieklausās savos skolēnos, jāiedziļinās skolēna vajadzībās. Skolotājam jāspēj skolēni ieinteresēt mācīties. Ja es domāju par visiem saviem skolotājiem, kas ir manā atmiņā palikuši, tad tie noteikti man palīdzēja izjust prieku par mācībām un skolu, bet es zinu, ka man līdz tam ir vēl jāmācās, lai visiem saviem skolēniem ieviestu prieku nākt uz skolu.

Vai par skolotāju iemācās vai tomēr piedzimst?

Es domāju, ka potenciāls iemācīties ir jebkuram, bet tajā pašā laikā noteikti  vajadzētu būt kaut kam tajā cilvēkā iekšā, cilvēkam jāgrib risināt dažādas problēmu situācijas. Būt par skolotāju nozīmē arī analizēt un risināt:  “Vai šī pieeja strādā, ko es varu darīt citādi?”, vienmēr vajag uzdot tos jautājumus pēc katras stundas. Jo ir tik daudz dažādu skolēnu vienā klasē, dažādos līmeņos, katram ir savas vajadzības.  Labam skolotājam jābūt ļoti empātiskam un tas ir kaut kas, kas ir iedzimts, es nezinu vai to var iemācīt.

Jūs esat dzīvojusi Amerikā un strādājusi Amerikas skolā, kā bija strādāt tur?

Runājot ar dažiem skolēniem un ar saviem kolēģiem šeit, esmu pamanījusi, ka pastāv dažādi stereotipi par Rietumiem un Ameriku, sevišķi par Amerikas izglītības sistēmu, citiem ir priekšstats, ka tur ir liels haoss, valda liela brīvība, un ka skolēniem ir liela teikšana. Bet tieši otrādi es izjūtu, ka tur mēs esam diezgan stingri,  skolēniem nav tik daudz teikšanas, drīzāk tā ir skolotājiem un skolas pārvaldēm.

Turpretī manā mazajā pieredzē šeit Latvijā, esmu pamanījusi, ka skolēnu viedoklis tiek vairāk uzklausīts. Šeit cilvēkiem ir vairāk brīvības, nekā tur. Piemēram, bija domstarpības starp diviem skolēniem koridorā (šis bija pagājušogad, manā pirmajā skolas gadā) es biju piegājusi klāt skolēniem, viens bija aizvainojis otru un bija radušās domstarpības, es gribēju kārtīgi visu izrunāt ar skolēniem, bet tad pienāca klāt kāds cits mans kolēģis un uz to paskatījās daudz citādā veidā. Man bija galvā tā robeža, ka nevaram kādu aizvainot un darīt pāri. Kolēģis daudz cilvēciskākā veidā, nemēģinot novilkt kādas robežas, mēģināja tikai izrunāties un nemēģināja noteikt, kuram ir taisnība, tā ir lielāka atvērtība. Savukārt citā gadījumā viens skolēns bija atņēmis meitenēm telefonu, es jau uzreiz teicu, ka dabūsim to atpakaļ, iesim pie direktora, bet tās pašas meitenes teica: “bet, skolotā,  te vajag atļaut mums risināt šo situāciju, ja Jūs neļausiet, mēs nekad neiemācīsimies”. Šeit vairāk nav tik ierobežoti skolēni, viņiem ir vairāk sava teikšana, es pie tā nebiju pieradusi, kad ir vairāk atļauts izteikt savu viedokli.

Kāda ir Amerikas izglītība un tās kultūra?

 Es domāju, ka kādreiz stingrāku noteikumu  pateikšana ir labāka, ka ne vienmēr vajag visas lietas izrunāt, bet gan dažām lietām vienkārši ir jābūt, jo kādreiz man vajag runāt ar skolēniem par mājas darbiem un tad es saņemu atbildes “kādēļ tas mums ir jādara?”. Šeit es vairāk esmu pamanījusi, ka skolēni darīs, ja viņi paši lems, ja tas viņiem pašiem būs izdevīgi, kamēr Rietumos mēs skolēniem sakām, ka tas ir jādara un viss. Nu, piemēram, starpbrīžos es kādreiz gribētu skolēniem likt iet ārā elpot svaigu gaisu, jo tā ir mana pieredze – Rietumos mēs vienmēr vedām  bērnus ārā no rīta, pusdienlaikā un pēcpusdienā. Atšķirībā no Rietumiem šeit skolēni ir tik ļoti nodarbināti, jo ārpus mācībām ir vēl interešu pulciņi, bērni ļoti dedzīgi apmeklē šos pulciņus un mācās, tas līmenis ir ļoti augsts, un līdz ar to arī ļoti saspringts, šeit arī nav tik daudz tā brīvā laika nekā nedarīšanai, kas savukārt ir Amerikā, kur bērni varbūt ir par slinku šādām aktivitātēm.

Kā Jums radās ideja Ropažu vidusskolā veidot “Ted-ed*” pulciņu?

* TED-Ed ir  jaunatnes  izglītības iniciatīva. Tās misija ir popularizēt un godināt studentu un skolotāju idejas un iniciatīvas visā pasaulē. Tā nodrošina starptautisku platformu skolotājiem, lai radītu savas interaktīvās nodarbības, lai palīdzētu zinātkāriem studentiem visā pasaulē attīstīt līderību un lasītprasmi.

Tā bija vairāk bijušā skolas direktora (Pētera Salenieka) doma. Es gribēju izveidot varbūt kādu avīzi vai ko tādu, bet bijušais skolas direktors mani pārliecināja, ka “Ted-ed” prezentācijas prasmju pulciņš būs tas, kas noteikti noderēs. Tā nav tikai prezentēšanas un publiskās runas prasmju attīstīšana, bet gan, kas man ļoti patīk “Ted-ed”, ka tā ir iespēja sazināties ar citiem cilvēkiem visā pasaulē, un šāda veida pulciņi dod iespēju jauniešiem izteikt savu viedokli, jo nav daudz iespēju, kad jaunieši varētu runāt par to, kas viņiem interesē un, kas viņiem ir uz sirds. Un man liekas, ka tādā veidā mums vajadzētu uzklausīt jauniešus un viņu viedokli, jo viņi būs tie, kas pārņems vēlāk mūsu iesāktos darbus un problēmas un risinās tās.

Vai ir viegli strādāt ar Ropažu vidusskolas bērniem, vai ir kas īpašs, kas Jums šeit patīk?

Pirmo reizi, kad es ieraudzīju Ropažu vidusskolu, es sēdēju pie datora Amerikā, Mičiganas štatā, un nodomāju tik skaista, mierīga vieta – Ropažu vidusskolas apkārtne. Kad es pirmo reizi šeit atbraucu, es biju tikko atlidojusi uz Latviju un nākošajā dienā jau man bija jātiekas ar Ropažu skolas direktoru un vietnieci, kad atbraucu sajutos uzreiz labi, nebija tāda svešas vietas sajūta, uzreiz sajutu, ka te ir mana vieta. Tas, kas man šeit patīk, sarunājoties ar kolēģiem, ka viņiem rūp bērnu labklājība viņi grib, lai mums ir laba skola un labi bērni šeit. Skolēni šeit ir ārkārtīgi inteliģenti, ir tik interesanti klausīties, ka viņiem ir ko teikt, kā arī šeit bērni viens otru ļoti atbalsta, Rietumos ļoti daudz bērni ir sadalījušies pa grupiņām un nav tik daudz saliedējušies.

Kā mūsdienās jauniešus var iedvesmot “zināt” un apgūt jauno?

Es nezinu, vai man labi izdodas iedvesmot, bet es pati esmu sajūsmā par mācību priekšmetu, ko mācu: man tas patīk un interesē, es domāju, ka tas kādreiz arī pielīp, ka es pati esmu lielā sajūsmā. Es ceru daudz vairāk pārliecināt skolēnus otrajā semestrī, ka mācītais viņiem būs noderīgs arī dzīvē. Jo mācot angļu valodu kā svešvalodu Latvijā skolēni ir diezgan daudz uzauguši ar youtube, filmām un internetu un tad viņi nāk uz stundām ar diezgan augstām komunikācijas prasmēm un spēj komunicēt ļoti labi un arī ar precīzu gramatiku, kas ir brīnišķīgi, bet tas ir izaicinājums man, kā viņus pārliecināt, ka viņi var ko jaunu iemācīties. Vasarā pie mums bija atbraukuši skolēni no Moldovas un mūsu skolēni, galvenokārt šī gada 9.klase pavadīja daudz laika ar viņiem un es domāju, tāda veida sadarbība palīdz viņus pārliecināt, cik svarīgi tas ir, jo viņi varēja labi komunicēt ar tiem cilvēkiem un noteikti tas viņus motivēja ieraudzīt, kur tas dzīvē ir noderīgs.

Kā mēs mūsdienu laikmetu varam izmantot savā labā mācot bērniem

valodniecību?

Mums Ropažu vidusskolā ir pieejams lingafonijas kabinets (kabinets, kas ir aprīkots ar tehnoloģijām, lai varētu apgūt dažādas valodas), es to plānoju otrajā semestrī daudz vairāk lietot, jo bērni ir pieraduši pie tehnoloģijām un tas viņiem patīk.

Piemērs no iepriekšējā skolas gada: es katru dienu stāvu klases priekšā un runāju. Kādreiz varbūt viņiem tas liekas garlaicīgi, bet internets ir veids, kā ļaut skolēniem pašiem kaut ko izpētīt, noskatīties, klausīties. Pagājušogad es  ierakstīju vienu video, kurā varēja dzirdēt manu balsi. Stundā es neko nestāstīju, rādīju tikai video un bērni visi, visās klasēs, pat vecākajās, sēdēja un skatījās ar interesi. Es to daru katru dienu, bet skolēni nepievērš man tādu uzmanību, bet tikko kā kaut kas parādās uz ekrāna uzreiz ir citāda reakcija, viņiem bija uzmanība un arī interese vairāk.

Šī paaudze būs noteikti krietni citādāka nekā mēs, bērniem jau 4. klasē ir mobilie telefoni. Nu jau arī 7., 8. un 9. klasei esmu sākusi uzdot dažus īsus mājas darbiņus ar mobilajiem telefoniem. Dažās klasēs arī ir tādi skolēni, kuri nekad nepilda mājas darbus, bet, kad esmu uzdevusi īsu mājas darbiņu izdarīt ar telefona aplikāciju, tad 99% skolēni šo mājas darbu ir izpildījuši. Un ar runas ierakstīšanu varbūt skolēni var justies brīvāk, viņi varbūt kautrējas nākt klases priekšā, šajā gadījumā valodas apgūšanai tas tieši ir ļoti nepieciešams.

 

Ko Jūs novēlat Jaunajā gadā Ropažu novada iedzīvotājiem?

Es novēlētu ik katram skolēnam, skolotājam  un arī Ropažu iedzīvotājam saredzēt to skaistumu, kuru es redzu šeit Ropažos, jo man ir tāds svaigs skatiens uz Ropažiem un katrreiz nākot un ejot prom no darba es sajūtos tā, it kā es būtu Šveicē:  te ir tik skaisti, it sevišķi, kad ir sniegs, tāpat arī tik vēsturiski bagāta vide – daba, pilsdrupas tik daudz ko redzēt un ko uzzināt.

Agnete Ālere 

Sabiedrisko attiecību speciāliste

Raksts pārpublicēts: www.ropazi.lv