Dzeja dzīvo dzejnieku sirdīs

Jau vairāk nekā 50 gadus septembra mēnesī  Latvija atzīmē Dzejas dienas. Tie ir svētki  ne vien dzejnieku saimei, bet mums visiem – lieliem un maziem.

6.septembris – saules pieliets rīts Ropažu Kultūras centra pagalmā.

 Abu ceturto klašu skolēniem – Dzejas stunda.

 Zaļajā zālē skolēni veido Dzejas apli no pašu dārzos audzētajiem rudens ziediem, bet apļa vidū sabirst sārti  āboli. Darinājums izskatās skaisti un svinīgi, un stundas turpinājumā ikviens dzejas runātājs ieņem goda vietu krāsainajā Dzejas aplī.  Pirmā publiskā uzstāšanās šajā mācību gadā katram ceturtklasniekam ir īpaša, nozīmīga, mazliet satraucoša un interesanta.  Latviešu autoru dzejoļi bērnu izpildījumā skan dažādi –  jautri, šķelmīgi, nopietni, steidzīgi, mierīgi, skaļi un klusāk.  Nav joka lieta runāt gandrīz 30 klausītāju auditorijai! Arī skolotājas uzmundrina un klausās.  Stunda paskrien nemanot, un klāt arī patīkamais apbalvošanas mirklis –  Atzinību  pelnījuši visi. 

        Pēc Dzejas stundas aktuāls paliek jautājums – kur tad īsti dzīvo dzeja? Vai patiešm tikai dzejnieku sirdīs? Vai tad tā nedzīvo arī mūsu, klausītāju un lasītāju, sirdīs?

„ Dzeja dzīvo grāmatā un žurnālos”, domā Luīze.

„ Dzeja dzīvo pie jūrām, upēm, mežos un mūsu fantāzijās”, piebilst Amanda.

Eleonorai šķiet, ka dzeja dzīvo domās, putnos un prātos. Bet Artūrs ir pārliecināts – tā dzīvo cilvēka  galvā.

Sindija teic, ka dzeja sastopama gan pilsētās, gan Ropažu vidusskolā.  Bet Kristers saka: „ Dzeja ir visur.”

 Un kā domājat jūs?

 

Ar 4. a un 4.b klases skolēniem kopā  Dzejas stundā bija skolotājas Elita Strazdiņa un Silvija Kantāne