Archive for jūnijs, 2016

Ropažu skolu vēsture- Krievijas Impērijas laiks (1721.-1917.g.)

    1804. gadā Krievijas Impērija ar likumu ierobežoja muižnieku patvaļu, visas mācību iestādes Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās tika pakļautas Tērbatas mācību apgabalam.

    1819. gadā ar zemnieku brīvlaišanas likumu noteica, ka Vidzemē uz 500 vīriešu kārtas personām jābūvē viena pagastskola. Ēkas bija jāceļ pagastam, un pagastskolas jāuztur pagasta zemniekiem.

    19. gs. pirmajā pusē Ropažos darbojās 5 skolas.

  Endzeliņa pagastskola (Tumšupē) atradās mežā netālu no tagadējām Zemturu mājām. Tur joprojām var apskatīt pagraba pamatus un ēkas sarkanos ķieģeļus. Skolas māja, kā to dēvēja vietējie, nodega Otrā pasaules kara laikā.

  19. gs. vidū daļa Ropažu draudzes zemnieku pārgāja pareizticībā. Netālu no Endzeliņu kroga uzcēla pareizticīgo Svētā Nikolaja baznīcu, krievu muižu un ierīkoja jaunu Endzeliņu skolu. Skolā mācības bija bez maksas, sākumā mācījās vienu līdz diviem gadiem, bet ar 1887. gadu – trīs gadus. 10-13 gadu veci bērni mācījās lasīšanu, rakstīšanu, rēķināšanu. Meitenes varēja atteikties no pēdējiem diviem priekšmetiem. Par galveno mācību saturu noteica reliģijas zinības:  lūgšanas, katķismu un baznīcas dziesmas.  

    Ar 1875. gadu pagastskolu mācību programmu papildināja ar krievu valodu, labākos skolēnus nosūtīja mācīties Ropažu draudzes skolā.

   19. gs. otrajā pusē dokumentos minēti skolotāji Pēteris Jansons, Bernhards Knorrs, vēlāk Eberhards.

    Kākciema pagastskola celta 19. gs. sākumā. Iespējams, sākotnēji tā bijusi vienstāva, celta no koka, vēlāk no ķieģeļiem uzmūrēts arī otrais stāvs.

   Aleksandra skola pirmoreiz dokumentēta 1889.gada kartē, kur iezīmēta skolas atrašanās vieta pie Upessužiem, Villasmuižas, Āriņiem. 1892.gadā Aleksandra skolā strādājis skolmeistars Čakars. Pēc Ropažu draudzes skolmeistara Augusta Kažoka rakstītā, tā bijusi glīta māja ar omulīgu klasi, kurā augušas efejas. Turienes skolnieki nepratuši runāt krieviski, rēķināt un dziedāt. Bībeles stāstus gan viņi labi esot stāstījuši. Iespējams, ka 20.gs. Aleksandra skola pārdēvēta par Augšciema skolu, jo ēkas lokalizācijas vieta atbilst Augšciema skolas vietai.

   A.Kažoka dienasgrāmatā (1891.) pieminēta arī Vāveru skola pie Lielkangaru muižas.

   19. gs. Ropažu draudzes skolā (Pārupēs) mācījās 14 – 17 gadus veci jaunieši, kuri bija apguvuši lasīšanu un rēķināšanu. 19. gs. otrajā pusē sāka mācīt arī fiziku, ģeometriju, algebru, pirms tam jau bija ieviestas vēstures, ģeogrāfijas un dabas zinību stundas. Statistika (1885.g.) rāda, ka ropažnieku un dolēniešu bērni, salīdzinot ar citām Vidzemes draudžu skolām, visnekārtīgāk apmeklējuši skolu: katram skolēnam vidēji 19 kavētas dienas. Par katru neattaisnoti nokavētu dienu bijis jāmaksā 10 kapeikas soda nauda baznīcas draudzes kasē.

   1891.gadā draudzes skolā par skolmeistaru sāka strādāt dzejnieks, mūziķis un tulkotājs Augusts Kažoks un vēlāk par palīgskolotāju viņa novadnieks dzejnieks un rakstnieks Doku Atis (1892.g.).  

   Ropažu draudzes skolā 1891.gadā mācījušies 25 skolnieki – gan vācieši, gan latvieši.

   1891.gadā, uzņemot draudzes skolā jaunus skolniekus, bijis jākārto eksāmens rakstīšanā, lasīšanā, reliģijas mācībā, rēķināšanā un krievu valodā. Eksāmenu komisijā bijuši barons Volfs, mācītājs Ports, skolotājs A.Kažoks un vēl daži. No 13 skolēniem uzņemti 7, noteikta skolas nauda – 1 rublis ar kapeikām.

   Gatavojoties mācību gada sākumam, ar barona Volfa atbalstu „tika veikti daži draudzes skolas labiekārtošanas darbi: salabota grīda, salāpīts skurstenis, uztaisīti skolas galdi, nokrāsotas tāfeles, remontēta plīts, nopirkts pulkstenis, atļauts taisīt kaplodziņu klasē un novelkamu trubu ķēķī virs plīts”.  (Citāts no Kažoka Dienu Grāmatas)

  19. gs. Ropažu novadā darbojās pavisam 5 skolas: Ropažu draudzes skola, Endzeliņu pagastskola, Kākciema pagastskola, Aleksandra pagastskola, (vēlāk pārdēvētā Augšciema pagastskola) un Vāveru pagastskola.  

    Turpinājums sekos.

     Novadpētnieks Andrejs Planders

 

 Foto:

  1. Draudzes skola gs. 20-30.gadi. 1902.gadā skolā (no labās puses) skolas pārziņa dzīvoklis – 3 istabas, skolotāja darbistaba, meiteņu guļamistaba, “mazā klase” (3. un 4.klases skolēniem), “Lielā klase” (5.un 6.klases skolēniem), bēniņos istaba palīgskolotājam, piebūvē – virtuve, kur skolēni varēja uzvārīt sev tēju”.
  2. Endzeļinu pagastskola 20.gs. 20-30.gadi. Darbojusies līdz 1940.gadam, bijusi celta no koka, gaiši krāsota un divarpustāvīga. Skolas ēka sagruvusi ap 2001.gadu.
  3. Kākciema pagastskola 20.gs. 20-30.gadi.
  4. Augšciema ( Aleksandra) skola 1928.gadā.
2.Endzelinskola

2.attēls. Endzeliņu skola

3.Kakciems

3.attēls. Kākciema skola

4. Augchiema skola 1928

4.attēls. Augšciema skola

 

Ropažu skolu vēsture. Krievijas Impērijas laiks (1721.-1917.g.)

Turpinājums.

1736.gadā Ropažos un citās Vidzemes skolās tika organizēta skolu vizitācija, kurā piedalījās arī Vidzemes ģenerālsuperintendants Jakobs Benjamins Fišers. Vizitācijā konstatēja, ka Ropažu skolā (tagadējās „Pārupes”) bijis 35 gadus vecs skolotājs Jānis Jakobi, kurš strādājis jau 13 gadus, bet nav bijis neviena skolnieka. Zviedru laikos skolmeistaram dots palīgstrādnieks no muižas un zemnieki, lai palīdzētu saimniecības un lauku darbos. Skolas māja bijusi labā stāvoklī, ko skolmeistars arī pats remontējis, viņš arī uzcēlis kūti. Rija bijusi vēl gana laba, klēts veca, bet pirtiņa sliktā stāvoklī.

 Bērni sūtīti skolā no 12 gadu vecuma.Maksa par skolu bijusi 2 vezumi malkas, 1 mārciņa sveču un, skolu beidzot, -1\2 muca alus. Vizitācijas komisija ieteikusi rūpēties par jaunas skolas celšanu.

1739./1740.g. baznīcas vizitācijā konstatēts, ka Ropažos, Allažos, Vangažos zemnieku jaunieši nekā nezina par kristīgo ticību, iedzīvotāji, izņemot dažus padzīvojušus zemniekus, neprot lasīt.

1766.gada 6.februārī vizitācija Ropažos konstatē tikko celtu jaunu skolas māju ar vienu lielu istabu un kambari. Skolmeistars bijis Jāņa Jakobi 45 gadus vecais dēls Kārlis Vilhelms Jakobi, kurš strādājis skolā jau 7 gadus un bijis mācīts skroderis. Skolmeistarsesot cēlis arī saimniecības ēkas. Kā skolotājs esot bijis labs un skolā mācot 7 bērnus, no kuriem dažs mācoties trīs ziemas. Skolmeistars viens pats apstrādājis zemi, jo muiža strādniekus zemes apstrādāšanai nav devusi. Vizitātori iežēlojušies par skolmeistaru un pieprasījuši, lai vismaz vienu strādnieku no muižas dod. Pie skolas esot bijusi ½ arkla zemes – 3/8 skolmeistaram, bet 1/8 Ropažu baznīcas zvanītājam.

Jauna baznīcas vizitācija notikusi no 1774. – 1776.gadam. Katru rudeni mācītājam bijis jāiesniedz saraksti muižniekam, kuriem bērniem jāiet skolā. Ja saimnieks kalpa bērnu vai bāra bērnu nav sūtījis  skolā, tad viņam bijis jāmaksā sods 5 mārkas nedēļā. Bērni mācījušies no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Skolā mācīts lasīt, skaitīt lūgšanas, dziedāt baznīcas dziesmas.

1778.gadā Ropažos bijuši 1411 lasītpratēji – 339 zēni, 321 meitene, 376 vīrieši, 375 sievietes. Lasītnepratēji bijuši 1490 – 372 zēni, 370 meitenes, 364 vīrieši, 384 sievietes.

1798.gadā Ropažu mācītājs Frīdrihs Valters ( 1783.-1815.g.) vēlējies tikt vaļā no sava skolmeistara Ulriha Ekarta. Vienprātīgi ar mācītāju pret skolmeistaru uzstājies arī draudzes priekšnieks Bergs. Skolmeistars Ekarts rakstījis draudžu virspavēlniekam garu pretsūdzības rakstu, pēc kura sākusies izmeklēšana. Mācītājs Valters nosūtījis draudžu virspavēlniekam 3 loksnes garu un ļoti sīki motivētu skaidrojumu, kurā aprakstījis vairākus Ekarta grēkus, pat viņa oberģēģera tieksmes. Mācītājs pat izsolījis kalpiem 1 dālderi atlīdzības, ja tie pieķertu Ekartu viņa mežā ar bisi. Ekartam skolmeistara vieta bija jāatstāj.

Turpinājums sekos.

Novadpētnieks Andrejs Planders

Foto A.Planders

1. attēls. Skolas ēkas Vidzemē 17./18.gs.

2.attēls. Skolas klase Vidzemē 17./18.gs

 P5201478

 

 

Turcija sauc

Savas ikdienas reportāžas no Erasmus+ starpskolu stratēģiskā projekta “Tikai viena pasaule, nepiesārņosim to” koordinatoru sanāksmes Turcijā laikā no 22. līdz 27.maijam es sāku ar šo saukli “Turcija sauc”. Dziedošās skaņas no minaretiem vairākas reizes dienā aicināja uz lūgšanām, bet mēs to uztvērām kā draudzīgo aicinājumu ciemoties, tikties ar atsaucīgajiem ļaudīm, apbrīnot fantastisko dabu.

Daudz diskusiju partneru starpā notika pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē novembra mēnesī. Gan Francijas Izglītības ministrijas noteiktais moratorijs skolu ceļojumiem, gan bažas par drošību Turcijā radīja neskaidrību mūsu starpā, vai un kur organizēt pēdējo tikšanos. Esmu priecīga, ka viss notika pēc plāna un mums bija iespēja iepazīt draudzīgo turku zemi klātienē.

Tikšanās uzdevums – iepazīties ar pēdējām aktivitātēm skolās, veidot kopēju pieeju noslēguma atskaites veidošanā.  To arī paveicām un varējām pozitīvi novērtēt katras skolas veikumu projekta realizācijā.

No mūsu skolas šajā vizītē piedalījās skolas direktors Pēteris Salenieks un projekta koordinatore Baiba Lukaševiča. Direktors uzsvēra domu, ka “zaļā” domāšana jau ir kļuvusi par mūsu dzīves veida pamatideju. Viņš pateicās ārzemju partneriem par ieguldīto darbu, novērtēja mūsu skolas aktivitātes.

Vizītes programma deva mums iespēju iepazīties ar tūristiem svešo Anatolijas apgabalu, tās pilsētas Tokātu, Amaziju, Samsunu. Izbaudījām kalnu ceļus, gan braucot autobusā, gan kāpjot kalnos, lai tiktu tuvāk klintī izcirstajām kapenēm, vai lai atkal nokāptu dziļi pazemē un baudītu dabas radošumu stalaktītu-stalagmītu alās. Visur mēs jutāmies kā gaidīti ciemiņi, protams, izbaudot turku virtuves gardumus.

Projekts tuvojas noslēgumam. Tas tika realizēts ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu.  Atlicis veikt dokumentāro daļu, kas nebūt nav viegla saskaņā ar jauno Erasmus+ programmu. Izsaku visdziļāko pateicību skolēniem par aktivitāšu izpildi, kolēģiem par draudzīgu plecu skolēniem un projekta vadītājiem, vecākiem par atbalstu daudzām idejām, pašvaldībai par atbalstu vairāku  pasākumu organizēšanā.

Projekts beigsies, bet tā idejas turpināsim realizēt ikdienā, jo mūsu skolas galvenais “zaļo” ideju balsts – Eko skola turpina atbildīgo darbību vides saudzēšanā.

Projekta koordinatore

eu_flag_erasmus_vect_pos

Angļu valodas skolotāja

Baiba Lukaševiča

 

IMG_5429IMG_5474IMG_5657